Nezinu kā citās Latvijas pilsētās, bet Rīgā ikdienišķa parādība ir ubagotāji. Parasti tie ir vieni un tie paši cilvēki, kuri šādi pelna vienās un tajās pašās vietās. Ejot garām šiem cilvēkiem aizdomājos – mest vai nemest santīmus viņu saujās, plastmasas glāzītēs vai citos traukos. Jau sen biju izdomājis, ka naudu nedrīkst mest tiem, kuri smēķē vai redzams, ka ir alkohliķi. Kāda jēga piedalīties tādā atbalstīšanā?

Reiz Rīgas senajā daļā redzēju sievieti pensijas vecumā, kura bija pastiepusi roku cerībā saņemt no garāmgājējiem kādu santīmu. Īsti nevarēja saprast vai viņa ir no tiem, kam naudu vajag cigaretēm un alkoholam vai tiešām iztikai. Bet kad redzēju, ka šī persona ar lielu prieku no garāmgājējas pieņēma nevis naudu, bet kaut kādus pārtikas produktus – sapratu, ka šādam cilvēkam drīkst palīdzēt un pat vajag. Ne jau ar lielu naudu, bet kaut ar 10 santīmiem.

Bet cik šie ubagotāji patiesībā ir nabadzīgi? Vienu dienu ejot uz dzelzceļa staciju pamanīju vienu no ubagotājām, kas tur parasti sēž. Tikai šoreiz viņa neturēja pastieptu plaukstu, bet pārskaitīja naudu. Un ne jau santīmus, bet 10 un 20 latu naudas zīmes. Šķiet, ka vajadzēja būt 80-100Ls. Tad nu sāku pārdomāt vai tiešām vajag viņiem mest naudu, ja jau viņi pelna ļoti labi. Varbūt tad jau labāk iemest tos santīmus lielveikalos esošajās ziedojumu kastītēs dažādiem bērnu atbalsta pasākumiem…