Meklējot izdevīgākos banku piedāvājumus uzkrājumiem, pamanīju, ka Hipotēku banka ir izstrādājusi programmu “Mūsu budžets”. Šo programmu viņi kā dāvanu dod tiem saviem klientiem, kuri pieteikušies Ģimenes komplektam . Paši viņi par šo programmu saka sekojoši:
Tā ir kā elektroniska piezīmju grāmatiņa, kas vajadzīgos brīžos sniegs atbildes uz tādiem jautājumiem, kā: “Kur mēs tā iztērējāmies?” vai “Kā mēs varētu ietaupīt?”. Ja izmantojat internetbanku HipoNet, tajā veiktos darījumus nav nepieciešams pārrakstīt, jo tos ērti var ielādēt “Mūsu budžets” programmā.
Es savu izdevumu/ienākumu uzskaitei jau vairāk kā pusotru gadu izmantoju programmu Buddi. Tāpēc mani ļoti ieinteresēja tas, kādu programmu ir izdevies izstrādāt Hipotēku bankai. Tā kā tas ir bankas produkts, tad tam vajadzētu būt ļoti pārdomātam, precīzām, stabilam. Taču tā kā neesmu Hipotēku bankas klients, tad neloloju īpašas cerības, ka pie “Mūsu budžets” tikšu. Bet tiku gan. Izstādē “Bērnu pasaule 2009″, kura norisinājās pirms kāda mēneša sanāca saruna ar Hipotēku bankas pārstāvjiem, kuri mēģināja mani pierunāt izmantot kādu no viņu pakalpojumiem (uzkrājums bērnam, Ģimenes komplekts utml.). Tā kā par savas kontaktinformācijas atstāšanu (tātad vēl patālu no tapšanas par reālu klientu), man piedāvājās uzdāvināt “Mūsu budžets”, tad nolēmu ka nelaidīšu iespēju garām.
Nolēmu padalīties ar jums savos secinājumos par programmu. No sākuma par programmas iespējām. Tad secinājumi. Un nobeigumā sarakste ar Hipotēku banku un daži komentāri par viņu info dienestu.
Neesmu kūdītājs, panikas cēlājs, tautas mierinātājs vai vēl kaut kāds, tautas domu ietekmējošs indivīds. Tādēļ secinājumus ļaušu izdarīt jums pašiem. Par ko secinājumus? Par tik daudz apspriesto tēmu un teju “TABU” vārdu “Devalvācija”.
Pirms jau laba laika es rakstīju, ko tas nozīmētu mums (visai virspusēji) un vēlāk mierināju, ka tas nenotiks, jo Latvijas Bankai ir pietiekoši lielas citu valstu valūtas rezerves. Attiecīgie raksti tapa teju pirms pusotra gada. Taču, fons sarunām ap un par devalvāciju nav palicis mierīgāks, bet gluži otrādi, tas ticis piesātināts ar vēl vairāk neskaidriem apgabaliem.
Šobrīd uz Latviju nav atiecināms tikai Lata devalvācija tā klasiskā izpratnē. Uzreiz vēlos piezīmēt, ka man nav ekonomista/finansista izglītība/darba pieredze, līdz ar to mani spriedelējumi var būt arī ne pārāk pamatoti/objektīv utt. Lai Latu devalvētu, Latvijas Bankai ir jābūt nespējīgai apmainīt Latus pret citām valūtām, ja tirgus dalībnieki šādu apmaiņu pieprasa. Tā kā Latvijas Banka ir noslēgusi līgumu ar Zviedrijas Centrālo banku par to, ka zviedri nepieciešamības gadījumā Latvijas Bankai aizdos (vai apmainīs pret latiem (īsti neatceros precīzo formulējumu)) līdz 500 miljoniem EUR, tad kādam laikam Latvijas Bankai ar to pietiks. Jautājums ir – vai tad kad šie 500 miljoni beigsies, Latvijas Bankai būs pietiekamas rezerves vai iespēja aizņemties, lai segtu Latus ar citām valūtām. Šodien presē var lasīt, ka pašiem zviedriem naudiņas sāk aptrūkties. Līdz ar to no viņiem īsti palīdzību var negaidīt. Ja spēs apmainīt Latus – viss kārtībā. Ja nebūs – Lats bez ierunām kritīs. Tātad šeit īpaša zīlēšana nav nepieciešama. Latvijas Banka var stāvēt kā klints un Lats nekritīs kaut vai visa Saeima to lūgs (par Lata kursu atbild tikai Latvijas Banka), ja vien pietiks naudas citās valūtās. Vai pietiks – to jāprasa Latvijas Bankai.
Otra lieta, kura raisa lielākas pārdomas un ir tieši vieta kur pašiem izdarīt savus secinājumus, ir Valsts spēja vai nespēja norēķināties ar iedzīvotājiem, kreditoriem, starptautiskām organizācijām. Ir tāda iestāde kā Valsts Kase. Tur ieplūst visa mūsu nodokļu nauda un tālāk tā tiek sadalīta tiem, kam pienākas un kam paredz budžets utt. Šobrīd naudas pieteikot līdz augustam. Ienākumi Kasē krīt. Līdz ar to naudas daudzums samazinās. Tas ko mēģinās panākt ar budžeta grozījumiem, ir samazināt naudas izplūšanu no Kases. Bet paradokss ir tāds, ka ja samazinās Kases izdevumi, tad samazināsies arī ienākumi tajā. Tātad brutāli nogriežot dažus procentus no izdevumiem, sagaidām arī ienākumu kritumu un atkal varam domāt par izdevumu samazināšanu.
Tas ko vēlas darīt Valdība, ir aizņemties naudu, lai šādi kompensētu starpību starp ienākumiem un izdevumiem. Bet vai tas tiks saņemts ir jau cits jautājums. Vienu aizdevuma daļu jau nesaņēmām, jo netika laicīgi veiktas reformas. SVF izteica dažādus pārmetumus utt. Cik ir lasīts, tad SVF (Starptautiskais Valūtas Fonds) nostāja joprojām nav īsti mainījusies. Taču SVF nepatikai pret to kā notiek reformas Latvijā nu jau ir pievienojusies arī EK (Eiropas Komisija). Atceramies, ka EK ir plānots kā TOP aizdevējs. Bet ja reformas netiks veiktas pietiekami strauji, tad no EK naudiņas nebūs. Vēl Valsts mēģina pārdot parādzīmes, bet pēc tām nav īpaši liels pieprasījums, lai gan šo to notirgot sanāk. Ja tomēr, EK un SVF redz, ka Latvijas Valdība spēs veikt un veic reformas, tad nauda tiks aizdota. Vai Valdība to spēj – tas ir jāizdomā jums pašiem. Ja tomēr sanāk tā, ka starptautiskie aizdevēji naudu Latvijas Valstij neaizdod, Kasē nauda beigsies. Tas nozīmē, ka algu, pabalstu, pensiju utt. izmaksas sāks aizkavēties vai arī tiks izmaksātas tikai daļēji, līdz brīdim, kad situācija uzlabosies. Otrs variants – ieviest samaksu surogātvalūtā – talonos vai kā citādi. Taču tā kā Valsts pati neko neražo, interesanti kā tāda sistēma varētu darboties reālajā dzīvē (kam tie taloni būs nepieciešami). Ja ne talonos, Valsts var izmaksāt algu parādzīmēs, obligācijās. Taču tā ir devalvācija.
Šodien presē un ziņu portālos varam lasīt, ka Latvijas varenie (Lembergs, Šķēle utt.) sāk pieradināt tautu devalvācijas nepieciešamībai un neizbēgamībai. Tāpat varam lasīt, ka SEB bankas vadība devusi ziņu – viņu zaudējumi devalvācijas gadījumā nebūs lielāki, kā nedevalvācijas gadījumā. Ienākumi Valsts Kasē sarūk aizvien straujāk, problemātisko hipotekāro kredītu apjoms jau ir padsmit procenti, Latvijas Bankas prezidents, Karnīte un citi runā par taloniem, bezdarba apjoms pieaug, IKP strauji krīt.
Uz visa šī fona, Repše atļaujas paziņot, ka Latvija ir tuvu bezdibeņa malai un drīz sāksies atlabšana. Kāds ir ticamības moments šim apgalvojumam un līdz ar to arī citiem šī un citu politiķu teiktajam? Intervijās Dombrovskis un citi lieto frāzas “Pagaidām neizskatām (iespēju)”, “Šobrīd nav aktuāli (runāt par)” utt., lai gan pirms kāda laika spēja teikt “Tas nebūs”, “Tas nenotiks”. utt.
Par to vai būs devalvācija (un ja būs, tad kādā formā) domājiet un izdariet secinājumus paši.
Pirms padsmit minūtēm SWH dzirdēju dziesmu Everybody’s Free To Wear Sunscreen. Lūk šis bija gabals, kurš uzreiz aizķēra un lika domāt. Superīgi vārdi. Varbūt kāds zin kādus līdzīgus gabalus? Labprāt paklausītos vēl. Tā kā šim gabalam svarīgākais ir vārdi, tad ielieku ne tikai video, bet arī dziesmas tekstu.
If I could offer you only one tip for the future, sunscreen would be it. The long term benefits of sunscreen have been proved by scientists whereas the rest of my advice has no basis more reliable than my own meandering experience…I will dispense this advice now.
Enjoy the power and beauty of your youth; oh nevermind; you will not understand the power and beauty of your youth until they have faded. But trust me, in 20 years you’ll look back at photos of yourself and recall in a way you can’t grasp now how much possibility lay before you and how fabulous you really looked….You’re not as fat as you imagine.
Don’t worry about the future; or worry, but know that worrying is as effective as trying to solve an algebra equation by chewing bubblegum. The real troubles in your life are apt to be things that never crossed your worried mind; the kind that blindside you at 4pm on some idle Tuesday.
Do one thing everyday that scares you
Sing
Don’t be reckless with other people’s hearts, don’t put up with people who are reckless with yours.
Floss
Don’t waste your time on jealousy; sometimes you’re ahead, sometimes you’re behind…the race is long, and in the end, it’s only with yourself.
Remember the compliments you receive, forget the insults; if you succeed in doing this, tell me how.
Keep your old love letters, throw away your old bank statements.
Stretch
Don’t feel guilty if you don’t know what you want to do with your life…the most interesting people I know didn’t know at 22 what they wanted to do with their lives, some of the most interesting 40 year olds know still don’t.
Get plenty of calcium.
Be kind to your knees, you’ll miss them when they’re gone.
Maybe you’ll marry, maybe you won’t, maybe you’ll have children, maybe you won’t, maybe you’ll divorce at 40, maybe you’ll dance the funky chicken on your 75th wedding anniversary…what ever you do, don’t congratulate yourself too much or berate yourself either – your choices are half chance, so are everybody else’s. Enjoy your body, use it every way you can…don’t be afraid of it, or what other people think of it, it’s the greatest instrument you’ll ever own..
Dance…even if you have nowhere to do it but in your own living room.
Read the directions, even if you don’t follow them.
Do NOT read beauty magazines, they will only make you feel ugly.
Get to know your parents, you never know when they’ll be gone for good.
Be nice to your siblings; they are the best link to your past and the people most likely to stick with you in the future.
Understand that friends come and go,but for the precious few you should hold on. Work hard to bridge the gaps in geography in lifestyle because the older you get, the more you need the people you knew when you were young.
Live in New York City once, but leave before it makes you hard; live in Northern California once, but leave before it makes you soft.
Travel.
Accept certain inalienable truths, prices will rise, politicians will philander, you too will get old, and when you do you’ll fantasize that when you were young prices were reasonable, politicians were noble and children respected their elders.
Respect your elders.
Don’t expect anyone else to support you. Maybe you have a trust fund, maybe you have a wealthy spouse; but you never know when either one might run out.
Don’t mess too much with your hair, or by the time it’s 40, it will look 85.
Be careful whose advice you buy, but, be patient with those who supply it. Advice is a form of nostalgia, dispensing it is a way of fishing the past from the disposal, wiping it off, painting over the ugly parts and recycling it for more than it’s worth.
Ja esi viens no nedaudzajiem Zend Framework lietotājiem (nē – pasaulē to lieto daudzi, bet Latvijā, diemžēl, retais), tad tevi varētu interesēt rīks, kuru dēvē par Scienta ZF Debug bar. Kā jau nosaukums liecina – tā ir rīkjosla ZendFramework aplikāciju kukainīšu ķeršanai. Šķiet, ka citiem ietvariem šādi risinājumi jau ir pieejami krietnu laiku, taču Zend Framework tāds izveidots nesen (jāpiebilst, ka Scienta ZF Debug bar ir trešās puses izstrādāts rīks).
Izskatās tas šādi:
Šāda rīkjosla tiek parādīta apakšējā kreisajā stūrī pa virsu web lapai. Līdz ar to nekādi neietekmē web lapas izkārtojumu/dizainu.
Kā jau pēc bildes noprotams – ir iespējams redzēt kāda Zend Framework versija tiek izmantota, kādi mainīgie piesaistīti skatam (View variables, Cookies, Request), cik pieprasījumi veikti datu bāzei (kā arī redzēt pilnīgi visus pieprasījumus SQL pierakstā, papildinātus ar katra izpildes laiku), cik daudz atmiņas izmantoja skripti, PHP kļūdas, cik pavisam laiks bija nepieciešams (kādi tieši faili no visa lielā ietvara tika ielādēti utt.). Uz katra no mazajiem lodziņiem uzklikšķinot parādās lielāks logs, kurā redzama detalizētāka informācija.
Jāsaka kā ir – ļoti ērts un glīts rīks. Izmantoju tikai vienu dienu, bet jau esmu jutis no viņa reālu jēgu. Līdz ar to šis nu būs neatņemama sastāvdaļa tālākajā izstrādē, kur izmantošu Zend Framework.
Pats Scienta ZF Debug bar lejupielādējams http://jokke.dk/software/scientadebugbar . Tur ir arī atrodama sīkāka informācija par to kā rīks konfigurējams un uzstādāms (izdarāms ar dažu rindiņu palīdzību). Taču ja rodas problēmas uzstādīšanā – jautā – palīdzēšu.
Protams, es runāju par Latvijas hokeja izlases uzvaru pār Zviedrijas izlasi. Pats fakts, ka šajā sporta veidā esam pārspējuši vienu no pasaules top izlasēm, jau ir iepriecinošs un sen gaidīts. Taču mani vairāk iepriecina fakts, ka beidzot ir kaut kas tāds, kas kaut uz mirkli noskalo visu negāciju, ar kuru tiekam baroti katru dienu. Kurš no jums spēles laikā domāja par krīzi, trakajiem kredītu jūgiem vai vēl kaut ko negatīvu? Šaubos, ka kāds no tiem, kuri skatījās spēli kaut uz mirkli aizdomājās par attiecīgajām lietām. Un tās bija ļoti nepieciešamas 3 stundas pozitīvu emociju un patīkama uztraukuma. Turklāt saviļņojums pieturēsies vēl vismaz visu rītdienu. Mēs esam pelnījuši tādus mirkļus! Un paldies Latvijas izlasei par to sagādāšanu! Malači!
Vēl viena lieta kas man ienāca prātā klausoties Latvijas himnu, kura tika atskaņota pēc spēles. Hokejs tomēr ir viens tautu saliedējošs un nacionālo piederību veicinošs sporta veids. Protams, ne jau visus tas interesē. Taču vai ir kas tāds, kas šobrīd spēj vienot lielākas tautas masas? Pat mītiņi Doma laukumā un grautiņi Vecrīgā nespēj sacensties ar hokeju. LATVIJA UZVARA!
Pirms nedaudz vairāk kā gada biju uzrakstījis pagarāku rakstu par to, ka laikam Latvijā ir sācies Twitter mānijas sākums. Taču nedaudz kļūdījos. Tolaik Twitter sāka pievērsties tikai blogeri. Turklāt neliela daļa no viņiem. Pat daudzi no blogeriem uzskatīja, ka Twitter ir nevajadzīgs sviests no kura nav ne kādas jēgas. Kur nu vēl citi lietotāji. Tikai jocīgākais ir tas, ka šobrīd vairāki no tiem, kas tolaik Twitter sauca par sviestu, tagad ir aktīvākie tā lietotāji (LV mērogā).
Īstās Twitter mānijas sākums Latvijā ir datējams ar šī gada BarCamp Baltics. Tagad Twitter ne tikai popularizē vienkāršie lietotāji un blogeri, bet arī lielie mediji: Radio SWH, LTV (ziņu dienests). Līdz ar to Twitter popularitāte strauji palielinās.
Līdz ar popularitātes pieaugumu, šo servisu ir sākuši izmantot ne tikai vienkāršā tauta, bet arī politiķi, kā arī uzņēmumi. Un šis ir tas punkts, kurā man vairāku Twitter lietotāju rīcība nepatīk. T.i. aptuveni šāds modelis. Uzņēmums X nolēmis sevi popularizēt, tāpēc sāk sekot teju visiem pēc kārtas (cik jau nu limiti ļauj). Ar šādu darbību viņi cer panākt sekojošas lietas:
Sekojamais sāks sekot arī uzņēmumam;
Sekojamais apskatīs viņa profilu (iespējams no tā arī aizies uz mājas lapu utt.);
Manās acīs visi šie uzņēmumi (arī daudzu web projektu bīdītāji) ir vienkārši Spameri. Jo viņu pamatmērķis ir izplatīt reklāmu par sevi nevis viņus tiešām interesē sekošana konkrētai personai.
Es neesmu pret to, ka uzņēmumi veido savus profilus Twitterī. Es pat to atbalstu. Tikai manuprāt viņu rīcībai nevajadzētu būt tā kā manis aprakstītajā modelī, bet:
Sekot tikai tiem, kas seko uzņēmumam. Loģiski – ja persona ir ieinteresēta uzņēmumā, tad arī uzņēmumam vajadzētu būt ieinteresētam personā.
Popularizēt savu Twitter kontu (mājas lapā, vizītkartēs, e-pasta vēstules parakstā). Un atkal – ja uzrodas sekotāji – var viņiem sekot.
Meklēt Twitterī (search) tos, kas runā par uzņēmuma produktiem/pakalpojumiem. Redzot problēmas – piedāvāties tās risināt un sākt sekot attiecīgajai personai, lai redzētu ko viņa citās reizēs runā par uzņēmuma produktiem/pakalpojumiem (jo ja bija problēmas, tātad produktu lietotājs/uzņēmuma klients). Tāpat var meklēt arī pozitīvās atsauksmes un pateikties par tām attiecīgajām personām.
Vēlos arī nedaudz pastāstīt par to kā man iet ar Twitter lietošanu, sekošanu un tapt sekotam. Pēdējā laikā Twitter izmantoju samērā reti. Pāris nedēļas gandrīz nemaz. Likumsakarība – jo vairāk darba, jo mazāk laika Twitterim. Tas jau arī normāli. Bet varu teikt, ka tieši tādiem (kas runā retāk) arī man patīk vairāk sekot, kā tādiem, kas runā daudz. Tas tāpēc, ka ja runā reti, tad lietderīgās informācijas procents no ierakstiem ir krietni lielāks. Tātad tiem ierakstiem ir jāpievērš lielāku uzmanību. Savukārt, ja no personas ir ntie ieraksti pusstundas laikā, tad tā jau ir straume, kurā noķert kaut ko paliek grūti.
Tos kam sekot es parasti atrodu sekojoši:
Persona man kaut ko ir pateikusi (komentārs ar @ simbolu vai DM). Tādā gadījumā apskatos kas tā par personu – ja man zināma, tad sāku sekot. Ja nav zināma un pēdējie 20 teksti bijuši neinteresanti, tad nesekoju. Ja nav zināma un ja pēdējos 20 tekstos ir bijis kas interesants – sekoju.
Ja kāds uzņēmums, kura produktus izmantoju dod par sevi ziņu Twitter, tad tam sekoju.
Pamanu, ka uz personu bieži atsaucas vai reTweeto citi. Tālāk izvērtējums tāds pats kā 1.punktā.
Ir bariņš personu, kurām IR jāseko. Tie galvenokārt ir ārzemju speciālisti no PHP pasaules (Zend darbinieki utml.), kā arī daži ārzemju blogeri vai vienkārši interesantas personas.
Laiku pa laikam taisu revīziju sekojamo pulkā. Regulāri kāds tiek izmests ārā. Es neredzu iespēju kvalitatīvi sekot vairākiem simtiem cilvēku. Un nesaprotu, kā to var izdarīt citi, ja vien tas nav darba pamatuzdevums. Tāpēc ir sanācis tā, ka man seko vairāk kā 2 reizes vairāk, kā es sekoju citiem.
Pats esmu nolēmis vēl mazāk Twitterī runāt par ikdienišķām lietām (neatbildēt uz Twitter sākotnējo jautājumu “ko tu pašlaik dari”), protams, neizmetot tās pavisam, bet vairāk pievērsties pie dažādu saišu publicēšanas, ziņu ierakstiem utml. Ierakstu intensitāti īpaši nav doma ne samazināt, ne palielināt.
Ne jau vienu reizi vien esmu rakstījis par ekonomikas krīzi. Arī citos resursos krīze ir viena no top tēmām jau kādus 6 mēnešus. Parasti visi apskata to cik slikti ir, cik vēl sliktāk būs, zīlē datumu tam brīdim, kad krīze mājos vairs tikai mūsu atmiņās. Taču par šīm lietām jau ir izspriests krustu šķērsu un skaidrs ir tas, ka būs tikai sliktāk, bet izzīlēt, kad sāksies uzlabojumi šobrīd nav jēgas. Tāpēc mani interesē kas cits. Tas ir – vai visas šīs ekonomiskās problēmas mainīs cilvēku paradumus?
Nesen kaut kur lasīju vai arī dzirdēju, ka japāņi pēc ekonomiskajām grūtībām, kuras tos bija piemeklējušas pirms vairākiem gadiem iemācījās būt ļoti taupīgi. Un šī taupība esot pavadījusi viņus arī visus gadus, kad ekonomika bija spēcīga un deva iespējas patērēt ļoti daudz.
Latvijā kredītu pieejamība un lielais optimisms radīja milzīgu vēlmi patērēt. Šis patēriņš bieži bija no sērijas nevis jo vajag, bet jo varu atļauties. Atveriet savus gadžetu skapjus, uzmetiet aci drēbju kalniem, saviem auto. Un padomājiet – vai tiešām tas ir tas ko vajadzēja vai arī tas ir tas ko uz to brīdi varējāt atļauties? Iespējams, ka ne viens ne otrs, jo liela daļa no lietām cilvēkiem tiešām nav vajadzīga, bet atļaušanās ir tikai pašvērtējums, kurš bieži ir pārāk optimistisks. Līdz šim reti kurš aizdomājās par to, kas notiks ja būs kādas krasas izmaiņas. Te nu viņas ir un ar viņām tagad ir jāsadzīvo. Būs cilvēki, kuri bankrotēs (nespēs norēķināties ar kreditoriem), būs tādi, kuri knapi savilks galus un, protams, arī tādi, kuri īpašas problēmas neizjutīs. Taču jautājums ir – vai krīze mainīs šo cilvēku paradumus. Un ja mainīs – vai kādai konkrētai cilvēku grupai, vai visiem?
Par sevi jau tagad varu teikt, ka krīze ir kā veselīga auksta duša. Cerams, ka tās efekts būs norūdīšanās un imunitātes stiprināšana nevis apsaldēšanās vai kādu nopietnāku problēmu iegūšana. Ja man kāds pirms gada uzdāvinātu pāris tūkstošus latu, sakot, lai daru ar naudu ko gribu – es to būtu iztērējis dažu dienu laikā. Taču ja man šodien kāds iedotu pāris tūkstošus latu – es visticamāk, ka neiztērētu pat santīmu kādu lietu iegādei, bet daļu novirzītu kredītsaistītu samazināšanai, bet daļu uzkrājumiem. Krasas vēlmju/paradumu izmaiņas. Taču zinu arī to, ka kredītu krīze nav manī radījusi nepatiku pret kredītiem kā tādiem. Es zinu, ka vēlāk atkal ņemšu kredītus dažādu lietu iegādei. Tikai turpmāk tas būs racionālāk izsvērts.
Un kā ir ar tevi (vai ir mainījies tas, ko tu darītu, ja tev kāds uzdāvinātu pāris tūkstošus latu tagad un pirms gada)?
Pirms pāris dienām es nolēmu, ka nepieciešams noskaidrot, kas notiek Latvijas IT nozarē. Īpaši uzsvaru liekot uz to, kādas tendences vērojamas kompānijās kuras nodarbojas ar Web izstrādi, kā arī to, kāda situācija ir nodarbinātībā attiecīgajā sfērā. Lai tiktu pie fināla domām apskatīju sludinājumu lapas, izsūtīju jautājumus vairākiem uzņēmumiem, parunāju ar darba ņēmējiem. Jautājumi tika nosūtīti pavisam 7 kompānijām: Soon, IT Grupa, Mediaparks, DEAC, Era, IT House un vienam uzņēmumam, kurš vēlējās palikt anonīms (uzņēmums ir no mazo uzņēmumu kategorijas). No šiem septiņiem uzņēmumiem trīs bija tādi, kuri neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Iespējams, ka mana vēstule iekrita viņu SPAM kastītē vai arī 2 dienas ir par maz, lai sagatavotu atbildes uz četriem jautājumiem. Bet varbūt viņiem vienkārši nepatīk runāt par to, kā iet viņu uzņēmumiem. Lai nu kā – tie kas nekomunicēja ir: Mediaparks, DEAC un Era. [Lasīt visu ierakstu...]
Pirms nedaudz vairāk kā gada biju uzrakstījis pagarāku rakstu par to, ka