Endija Lisovska pieraksti

Nu jau pāris dienas kā esam Jaunajā - šoreiz 2009. gadā. Atceros, ka vēl mazs būdams skatījos kaut kādas futūristiskas grāvējfilmas, kurās, ja nemaldos, darbība norisinājās ap 2009., 2010.gadu. Šāds gads likās tāls. Pat esot uz 2000.gada sliekšņa īsti nestādījos priekšā to, kā varētu būt 2009.gadā. Laiks skrien ātri. Ļoti. Katrā gadā nāk klāt jaunas tehnoloģijas, jaunas iespējas. Bet ir lietas kuras nemainās. Karo daudzās valtīs joprojām, paši esam neapmierināti ar politiķiem, jauno gadu sagaidam ar solījumiem sev un citiem. Novēlu, lai vismaz daļu no solījumiem un mērķiem, kurus uzstādījāt gadu mijā, jūs arī piepildītu.

Līdz šim es visai skeptiski attiecos pret solījumiem un mērķiem, kuri uzstādīti gadu mijā. Tas tāpēc, ka cik man nācies pašam tādus uzstādīt, tie nekad nav tikuši piepildīti. Bet esmu sapratis to, kur iepriekš biju pieļāvis stratēģisku kļūdu. Mērķi un solījumi bija no sērijas tā vajag, jo tā ir pieņemts, nevis tādi kas ir piemēroti tieši man. Ilustrācija dažiem no tā vajag, jo tā ir pieņemts mērķiem:

• sākšu veikt papildus fiziskās aktivitātes (trenažieru zāle, atspiedienu taisīšana mājās utt.)
• veikšu izmaiņas ar savu ķermeņa masu (kilogramu nomešana/uzņemšana)
• dzīvošu veselīgāk (smēķēšanas atmešana, alkohola patēriņa samazināšana, utt.)

Šoreiz es apsēdos, pārdomāju ko un kā esmu darījis 2008.gadā, ko gribētu darīt, sasniegt 2009.gadā, kā arī kas mani šajā gadā var sagaidīt, ko esmu par sevi uzzinājis 2008.gadā. Un tad viss salikās pa plauktiņiem. Nebija vairs plānā doma par to, ka no 01.01 sākšu uzbarošanās tūri, kā arī baigās fiziskās aktivitātes. Mērķi un solījumi sev tika atvasināti no tā, ko daru ikdienā. Piemēram:

• Blogam veltīšu tik pat daudz laika cik 2008.gada otrajā pusē. Tas nozīmē, ka aktivitāte būs ļoti maza. Ilustrācijai: gada ietvaros ierakstu skaits mēnesī ir sarucis vidēji no 20 uz 4. Nemānīšu citus un sevi, ka šis atslābums ir tikai pagaidu lieta. Ja nu gadījumā man uzradīsies iespējas veltīt vairāk laika blogošanai, tad tas laiks netiks veltīts endijs.com, bet gan blogam ar profesionālu ievirzi (angļuvalodā).
• Pirmo reizi savu finanšu plūsmu esmu sācis plānot ilgtermiņā (gadu uz priekšu). To es varu darīt tikai tāpēc, ka jau vairāk kā gadu pievēršu pastiprinātu uzmanību sava budžeta plānošanai. Un tas ir ļoti labi. Beidzot man ir skaidrība kā rīkoties dažādās dzīves situācijās (ienākumu pieaugums/kritums). Ir tāda kā drošības sajūta, jo ir plāns dažādām dzīves situācijām.
• Esmu nolēmis pārbaudīt savas zināšanas profesionālajā jomā. Lieta tāda, ka iepriekš biju nodomājis, ka veltīšu pastiprinātu uzmanību dažādu lietu apguvei/grāmatu lasīšanai. Taču ja iegūtās zināšanas uzreiz nav kur pielietot, tad tas process ir samērā bezjēdzīgs. Tāpēc esmu nolēmis ne tikai turpināt dažādu lietu/zināšanu apguvi, bet paralēli gatavoties pāris sertifikātu iegūšanai (Zend PHP5, ZendFramework), kā arī mēģināšu ņemt dalību ZendFramework izstrādē, ja tas būs iespējams. Ir doma tuvākajos pāris mēnešos uzsākt darbu pie jauna OpenSource projekta uz ZendFramework bāzes. Ja kādam ir vēlme piedalīties - dodiet ziņu. Darba pietiks visiem.
• Darbs. Beidzot jāpabeidz līnijas novilkšanu starp darbu un mājām. Tas ir grūti izdarāms, jo esmu pats sev darba devējs. Bet tas ir uzdevums, kuru jāsasniedz jau šī meneša laikā. Pretējā gadījumā cieš gan viena, gan otra puse. Turpināšu darboties tajā pat sfērā kurā šobrīd. Vienīgi iespējams, ka tiks mēģināts ar kādu uztaisīt kādu kopprojektu nevis visu veidot pašam. Taču, ja uzradīsies iespēja strādāt ārzemēs, to noteikti izmantošu.
• Patērēt mazāk eJunk. Tas ir manis nupat izdomāts vārds ar kuru apzīmēšu tās izdarības internetā kuras nedod īpašu pievienoto vērtību. Līdz ar to tāpat kā jau pēdējos mēnešos ignorēšu nekur.lv, krietni samazināšu abonēto lietu skaitu Google Readerī, retāk apmeklēšu sociālos tīklus utml.

Tie arī ir mērķi un solījumi sev. Vai pat drīzāk vadlīnijas nākamajam gadam. Aptuveni pēc gada atskatīšos uz šo ierakstu. Interesanti - cik šīs vadlīnijas būs palīdzējušas gada aizvadīšanā. Līdz šim es pat īsti nezināju, ko darīšu pēc mēneša. Taču tagad ir gada plāns. Vai plāna uzrakstīšana ir pietiekoša lieta, lai pie tā varētu pieturēties rādīs tikai laiks. Taču tā kā plāns nav futūristisks, tad visam vajadzētu būt OK.

Nē - ne jau par to, par kuru runā valdība. Man kā vienkāršajam cilvēkam īsti saprāts neņem pretī operēšanu ar skaitļiem miljonos un pat miljardos. Bet skaidrs ir tas, ka ja ne spiestas nepieciešamības dēļ, tad vismaz tādēļ, ka tā vajag, jāsāk ekonomēt mums visiem. Ekonomēt tagad ir moderni. Bet tiem, kas negrib ekonomēt jo tas ir moderni, ziniet - ekonomējiet, jo tad būsiet vairāk gatavi tiem pavērsieniem, kuri mūs tuvākā gada laikā sagaida.

Tātad: kā varam ieekonomēt mēs - vienkāršie tautas pārstāvji?

Varam sākt ar citu padomu izlasīšanu. Šajā blogā ir aizsākta rakstu sērija ar nosaukumu “Save $1,000 in 30 Days Challenge”. Gan jau kādā no rakstiem atradīsiet kaut ko tādu, ko varat piemērot arī paši sev.

Vēl viens variants ir - izanalizēt to kā tērējat naudu. Tas tiešām ir noderīgi. Kad tas ir izdarīts var izdomāt no kā var atteikties vai kam samazināt tēriņus. Bez atteikšanās no dažādām lietām ir vēl viena - tērēt gudrāk. [Lasīt visu ierakstu...]

Ik pa laikam pasekoju līdzi tam, pēc kādiem atslēgvārdiem manu blogu atrod apmeklētāji no Google’s. Šodien pētot attiecīgo statistiku sapratu, ka samērā liels procents no visiem meklē kādu produktu. Ar produkts es saprotu jebko, ko var notirgot par naudu: lietas, pakalpojumi. Atnākot uz bloga konkrēto ierakstu par kādu produktu, apmeklētājs redz blogera viedokli. Kas bieži vien ir kaut kādas lietas antireklāma. Gribot vai negribot, bet blogeri biežāk uzraksta par kaut ko negatīvu nevis par kaut ko pozitīvu. Piemēram, ja kāds aiziet uz veikalu X un tur tiek labi apkalpots, tad diez vai par to tiks rakstīts ieraksts blogā. Savukārt, ja apkalpošana būs bijusi slikta, veikals X visai droši būs izpelnījies nopēlumu blogā.

Tad nu lūk - meklējot produktu internetā, ir visai liela iespēja, ka informācijas tīkotājs atradīs kādu antireklāmu. Pilnībā iespējams, ka atradīs arī kādu pozitīvu atsauksmi. Lai kāda informācija tā būtu, tās patiesums tiks novērtēts daudz augstāk par to kas redzēts TV reklāmā. Kāpēc reklāmdevēji neizmanto reklāmas rakstu iespējas? Tas nemaksā dārgi. Turklāt reklāmas rakstam jau nav jābūt kaut kam tik sausam kā preses relīze. Reklāmdevēji/produktu izplatītāji varētu blogeriem dot kaut kādus produktus/pakalpojumus izmēģināšanai/lietošanai.

Šo blogu pēdējo dažu dienā apmeklējuši cilvēki meklējot: iBirojs Open, Alu cilvēks, Zemgales Darījumu Centrs, Aldems, HP Compaq 6715b … . Produkti tiek meklēti. Produkti tiek atrasti. Kāpēc neizmantot reklāmas iespēju? Jā - ir bijis pāris gadījumi, kad šādas reklāmas iespējas kāds ir izmantojis, bet tas ir bijis tik reti, ka to par stabilu parādību nevar saukt.

Kā jau daudzi no jums zinās - es ikdienā nodarbojos ar Web programmēšanu. Viens no darbu veidiem kurus veicu ir Web projektu uzturēšana.  Ar to es saprotu to, ka ir kāds Web projekts, kuru var būt veidojis gan kāds cits, gan es pats un kuram pēc kāda laika jāveic kādus labojumus, papildus funkcionalitātes ieviešanu. Šoreiz gribētu pastāstīt par to, kā es uztveru citu veidoto projektu uzturēšanu. T.i. - ar kādām emocijām es projektus pieņemu un kas ir neatņemama šādu projektu sastāvdaļa.

Visu, kā jau parasti, var sadalīt divās kopās: labās (pozitīvās) un nelabās (negatīvās) lietas. Negatīvās lietas:

• Bieži (ja ne vienmēr) sanāk strādāt ar slikti vai vispār nedokumentētu kodu. Līdz ar to grūti saprātīgos termiņos izprast to kā īsti viss strādā.
• Lai pieliktu kādu papildus funkcionalitāti visai bieži nākas pārtaisīt kaut ko no vecajām lietām.
• Par Web projektu uzturēšanas izmaksām ir daudz grūtāk vienoties ar pasūtītāju kā gadījumos, ja kāds projekts tik taisīts no 0. Tas tāpēc, ka pasūtītājs nelabprāt pieņem to, ka nākas veltīt ievērojamu laiku sistēmas izpētei, kā arī veco lietu pārtaisīšanai, lai pieliktu kādu papildus funkcionalitāti.
• Papildinot/labojot jau iepriekš iesāktus projektus izpildītājs bieži ir limitēts izmantoto rīku/paņēmienu izmantošanā. T.i. - nākas izmantot tos paņēmienus, kuri izmantoti projektam, pat ja tie nav tie pareizākie. Protams, ne vienmēr, bet bieži. Tas tāpēc, ka pasūtītājs visbiežāk nevēlas tērēt resursus uz kaut kādu lietu maiņu arhitektūrā, jo “viss tak tāpat strādā”.

Pāris pozitīvās lietas:

• Tas ir izaicinājums (bet šis nav attiecināms uz visiem programmētājiem). Taču pārāk bieži sevi izaicināt nevajag. Manuprāt ideālā variantā vajag miksēt. Viens projekts no “uzturēšanas” lauciņa, nākamais veidots no 0.
• Pati interesantākā un noderīgākā lieta ir iespēja mācīties. Pat neskatoties uz to, ka projektos var kādas lietas būt ne tā saprogrammētas (vai izmantoti kādi novecojuši paņēmieni), tajā var būt arī kādi iepriekš neredzēti un noderīgi problēmu risināšanas paņēmieni. Taču šeit ir jāuzmanās. Ne no visiem projektiem varēs kaut ko mācīties. Bet man līdz šim ir sanācis tā, ka visos pārņemtajos projektos esmu atradis kādu interesantu piegājienu noteiktu problēmu risināšanai. Ja nebūtu šis punkts, tad Web projektu uzturēšana būtu daudz, daudz neinteresantāka.

Kādas ir tavas domas par šo tematu?

Kādu gadu atpakaļ blogu padarīšana skaitījās ļoti moderna. Vai tā ir arī šobrīd? Wired magazine jau pirms kāda laika ieteica visiem mest pie malas blogošanu:

Thinking about launching your own blog? Here’s some friendly advice: Don’t. And if you’ve already got one, pull the plug.

…..

When blogging was young, enthusiasts rode high, with posts quickly skyrocketing to the top of Google’s search results for any given topic, fueled by generous links from fellow bloggers. In 2002, a search for “Mark” ranked Web developer Mark Pilgrim above author Mark Twain. That phenomenon was part of what made blogging so exciting. No more. Today, a search for, say, Barack Obama’s latest speech will deliver a Wikipedia page, a Fox News article, and a few entries from professionally run sites like Politico.com. The odds of your clever entry appearing high on the list? Basically zero.

That said, your blog will still draw the Net’s lowest form of life: The insult commenter. Pour your heart out in a post, and some anonymous troll named r0rschach or foohack is sure to scribble beneath it, “Lame. Why don’t you just suck McCain’s ass.” That’s why Calacanis has retreated to a private mailing list. He can talk to his fans directly, without having to suffer idiotic retorts from anonymous Jason-haters.

Rakstā tiek arī ieteikts mainīt savu blogu pret Twitter, jo tas ir laikam daudz atbilstošāks, kā arī operatīvāks informēšanas līdzeklis.

Tad nu jautājums - kas tagad ir moderni? Vai savs blogs ir tik pat stilīgi, kā tas bija pirms kāda laika? Varbūt tu jau sāc plānot par sava bloga likvidēšanu? Ja blogs vairs nav moderni - vai Twitter, YouTube un Filckr ir?

Manās acīs visa blogu padarīšana vairs nav tik aizraujoša kā bija agrāk. Nedz man pašam atliek īpaši daudz laika kaut ko kvalitatīvu rakstīt, nedz arī citi raksta tik daudz un interesanti kā agrāk. Šķiet, ka visi bija sakoncentrējušies, centās, bet tagad ir pašplūsma. Tāds pārmaiņu laiks. Pieļauju, ka blogu daudzums nepalielināsies tik strauji, kā dažs labs prognozēja (visi paskatās uz Artūru), bet gluži pretēji - pamanāmo blogu skaits samazināsies vai to aktiviāte samazināsies vēl vairāk. No upēm blogi kļūst par ezeriem/dīķiem. Būs daļa, kas tomēr savu aktivitāti nezaudēs. Bet tie vairs nebūs vienkārši rakstiņu apkopojumi. Tie būs mashupi ar dažādiem servisiem. Gan dažādu gatavu servisu integrēšana, gan ar kādiem konstruktoriem uzbūvēti unikāli servisi (vienoti rīki, bet dažādas iespējas).

Ko tu par to visu domā?

Ar e-vidi (zem šī apzīmējuma saprotu dažādu ar internetu saistītu lietu/servisu apkopojumu) ir ļoti interesanti. Vismaz es piedomājot pie saviem paradumiem secinu, ka tie ir ļoti cikliski. Piemēram, RSS. No sākuma lasīju dažas RSS plūsmas. Tad to skaits ļoti strauji pieauga. Tad tika samazināts. Tad atkal pieauga, bet tagad RSS barotņu skaits atkal tiek samazināts.

Tas pats arī ar Twitter un būšanu sociālajos tīklos. Ja sākotnēji biju reģistrējis arī vienā/otrā ārzemju sociālajā tīklā, tad pirms kāda laika no tiem savus profilus dzēsu. Ar Twitter arī līdzīgi. Pēdējās dienās esmu par kādiem 15% samazinājis to personu skaitu, kurām sekoju.

Tad nu es tagad domāju - vai cikliskums ir tāpēc, ka cilvēkam mainās intereses un brīvais laiks vai arī vienkārši ir nepieciešamas pārmaiņas?

Kā ir ar tevi? Arī novēro cikliskumu savai būšanai e-vidē vai arī līkne ir ļoti vienmērīga?

Politiķi un banku pārstāvji redz kas notiek, bet to slēpj. Viņi saka, ka nav jau tik traki. Ekonomikā ir kritums, bet nu nav trakāk kā bija pirms pāris gadiem. Ehh… tīri meli. Kāpēc? Pavisam vienkārši. Pirms diviem gadiem neviens nedomāja par to kā atlaist 250-500 policistus. Tad neviens nedomāja likvidēt > 100 robežsargu darba vietu. Štatu samazināšana nav tikai uzskaitītajās sfērās. Turklāt, ne tikai tiek samazināts strādājošo skaits, bet palikušajiem tiek noņemtas visas iespējamās piemaksas. Tagad padomājiet - vai pirms diviem gadiem bija tāda situācija kā tagad?

Un kas ir vēl sliktāk - cilvēkiem ir daudz lielākas saistības kā pirms diviem gadiem. Pāris gadus atpakaļ bankas visiem meta pakaļ kredītus. Politiķi skandināja, ka būs liela izaugsme. Visur tika meklēti jauni darbinieki. Cilvēki redzēja, ka viņi varēs strādāt, nopelnīt un maksāt par kredītiem. Taču kas notiek tagad? Cilvēkam ir saistības un viņu var atlaist no darba. Un kur šie atlaistie policisti, robežsargi un citi ies strādāt? Nav jau kur. Un ja nav kur vai arī ja ir, tad tur maksā kapeikas, kā lai viņi apgādā ģimenes un norēķinās par savām saistībām? Atliek zagt, vai? Būs jau vieglāk, jo policistu būs mazāk. Turklāt tiem, kas paliks, būs vēl mazāka motivācija kaut ko darīt. Bet varbūt bezdarbs nav tik traki. Nelegālie imigranti, kurus īsti nevarēs izķert, jo robežsargu skaits tiks būtiski samazināts, gan jau iemācīs kā dzīvot bez darba. Vai vismaz viņi tik ļoti neizcelsies uz vietējo ieziemiešu fona.

Un tas kas notiek tagad ir tikai sākums. Uzņēmumi nemaksā naudu viens otram par saņemtajiem pakalpojumiem. Veidojas parādu ķēde. Uzņēmumi tuvojas bankrotiem. Iedzīvotāji zaudē darbus, samazinās ienākumi, samazinās patēriņš. Tā kā Latvijai lielu daļu no IKP rada iekšējā tirdzniecība, tad būs arī būtisks nodokļu ieņēmumu kritums. Tas savukārt nozīmē, ka lai cik traks būtu nākamais gads, aiznākamais nebūs labāks. Bet lielākās problēmas sāksies tad, kad budžets pildīsies vēl sliktāk kā paredzēts. Tad tam sekos vēl vairākas atlaišanas un bankroti. Rožaina nākotne Valsts svētku priekšvakarā.

Gaidot Valsts dzimšanas dienu aizdedziet sveci jau tagad! Ne jau par godu jubilejai, bet kā cerību staru, ka varbūt notiks brīnums un Latviju pēc pusotra gada vadīs citi cilvēki nevis tādi neprašas kā tagad, kā arī ka tie, kurus skars štatu samazināšana spēs atrast kādu citu piemērotu darbu.

Līdz šī mēneša beigām Baltkom rīko akciju, kuras ietvaros var bez maksas pieslēgt kabeļtelevīziju, turklāt nemaksāt par pirmajiem 3 mēnešiem. Tā nav vienīgā akcija, kuru rīko Baltkom šobrīd. Man 3 gadus TV nebija pieslēgts pie kādas antenas/kabeļa. Nolēmu, ka jāpieslēdz, jo šad tad tomēr kaut ko prātīgu tur rāda. Līdz šim TV tika izmantots kā lielāks datora ekrāns filmu apskatei.

Pieslēgšana noritēja veiksmīgi. Pirmdien zvans, otrdien norunātajā laikā meistars bija klāt. Paķimerējās ar kabeļiem kāpņu telpā, uzknieba kabeļa galā verķi, kurš liekams TV antenas caurumā. Parakstīju papīrus un 5 minūšu pieslēgšana bija beigusies. Sāku meklēt TV kanālus. Aizmirsu piebilst, ka paņēmu parasto kabeļtelevīziju pa 6.3Ls mēnesī ar 31 kanālu. Nu lūk. Visus arī atrada. Bet uzreiz arī sākās vilšanās par kvalitāti. Ir kanāli kuri rāda ļoti labi. Bet ir daži, kuri rāda ļoti slikti, ja rāda vispār. Visu var iedalīt sekojošās kategorijās:

• Tādi kas rāda labi (cik jau nu labi var rādīt parasta kabeļtelevīzija (prasās pēc HDTV standarta, bet nu ko tur daudz sapņot))
• Tādi kas rāda tā, it kā būtu cilvēkiem sejas nevis nofilmētas, bet veidotas no plastalīna. Biedējoša lieta, jo 20gadīgas sievietes izskatās tā, it kā tām būtu 60gadīgu sieviešu āda.
• Tādi, kuri mēdz pazaudēt skaņu. Jo īpaši tas attiecas uz vienu no sporta kanāliem. Katru otro reizi kad paslēdzos garām tas ir bez skaņas.
• Tādi, kuri mēdz uzkārties. Izteikti TV6. Vakar gribēju paskatīties Simpsonus. Vienu sēriju noskatījos normāli (ik pa laikam pazuda krāsa, bet tas tā). Taču otru īsti neredzēju, jo ik pa laikam bilde vienkārši uzkarās.

Un te nu ir jautājums - kas kontrolē kvalitāti kabeļtelevīzijām? Uzskatu pakalpojums nav kvalitatīvs. Ja visi kanāli netiek raidīti pienācīgā kvalitātē, tad pakalpojums nav kvalitatīvs. Analoģijai - ja grāmatnīcā nopērk 10 grāmatas, bet 2 no tām ir izbalējuši burti, bet trešajai vispār ir puse ar lapām pazudusi, tad to tak neuzskata par labu produktu? Varētu jau pasūdzēties Baltkomam pašam, bet cik lasīts par šo kantori, tad īpaši tam jēgas nav. Kādas ir jūsu domas? Varbūt nav ko iespringt, jo tāpat lielāko daļu no plastalīna kanāliem tāpat neskatītos, bet par TV6 gan nedaudz nepatīkami.

Tuvojoties valsts 90 gadu jubilejai, tiek vairāk runāts par patriotismu. Kaut gan, varbūt vēl netiek. Bet tiks. Šajā sakarā gribu jautāt tev - vai tu esi savas valsts patriots? Es speciāli nerakstu “Latvijas patriots”, jo nav jau teikts, ka visi šī bloga lasītāji uztver Latviju kā valsti par kuras patriotu būt. Ar vārdiem “sava valsts” es domāju savu dzimteni vai valsti, kurai jūties piederīgs. Bet ar vārdu “patriots” es saprotu personu, kura spēj uz sevi attiecināt jēdzienu “valsts mīlestība”, kā arī “ziedošanās” valsts labā (arī, ja nepieciešams, fiziska tās aizstāvēšana).

Kas pats trakākais, tad, diemžēl, es sevī īpašas patriotisma jūtas pret Latviju vairs nejūtu. Atceros, ka kaut kad pamatskolas/vidusskolas laikā tiku pie kaut kāda CD, kurā bija parādīta Latvijas vēsture kaut kādā video materiālā. Noskatoties to es jutu līdzi katram valsts likteņa pavērsienam. Manī bija dusma pret iekarotājiem. Likās, ka ja valstij draudēs kāds naidīgs citas valsts karaspēks, tad daudz nedomājot būtu gatavs valsti aizstāvēt. Bet… Pagāja gadi un nu es vairs to par sevi teikt nevaru. Valsts vēstures pavērsieni vairs neizraisa nekādas emocijas. Ja valstij draudētu karadarbība un būtu iespēja izvairīties no iesaistīšanās tajā, noteikti to izmantotu. Vienkārši zudusi ir jebkādas dziļākas jūtas pret valsti kā tādu. Valsts simbolika, valsts tēls… Tas viss ir nebūtisks. Augstu vērtēju fizisko brīvību, kas te pieejama. Ar patīkamām atmiņām saistās daži hektāri Latvijas teritorijas zemes. Bet tas arī viss.

Nodevējs, nelietis..? Jā - varbūt. Bet varbūt kaut kas īsti nav pareizi tajā, kā lietas notiek Latvijā. Ja jau manī tā patriotisma dzirksts bija - kur tā pazuda? kāpēc pazuda? Vainīgos var meklēt gan politiķos, gan sabiedrībā, gan sevī. Diez vai pie viena kopsaucēja tiksim.

Daudz ir dzirdēts par to, ka patriotismu jāieaudzina ir ģimenē. Var jau būt. Bet ar to nav pietiekami. Ejot dzīves gaitu mainās uztvere. Un lai cik stipri patriotisms bija ieaudzināts, tas var pazust. Valstij pašai arī ir jārūpējas par to, lai patriotisms cilvēkos nezustu. Jādod iespēju lepoties ar savu valsti. Jādod iespēju palielīties citu valstu pārstāvjiem ar to kādās lietās tava valsts ir pārāka par citām.

Ceru, ka tuvojošies valsts svētki kaut ko mainīs manā uztverē. Mēģināšu arī kādu pasākumu apmeklēt/apskatīt. Ja arī pēc svētkiem jutīšos tāpat, tad diez vai kaut kas tuvākajā laikā varēs mainīt to, ka Latvija šobrīd man neasociējas ar kaut ko tik vērtīgu, cik tas bija gadus 8 atpakaļ.

Pēdējā laikā aizvien vairāk manu, ka cilvēki nolemj izmēģināt spēkus uzņēmējdarbības lauciņā. Pat neskatoties uz smago ekonomikas situāciju tiek dibināti SIA, IK. Ja arī tu esi nodomājis, ka vairs negribi strādāt kā parasts darbinieks citā uzņēmumā, bet dibināt savu, tad varbūt tevi interesēs mans monologs.

Kad es nolēmu dibināt savu uzņēmumu mani nevarēja pierunāt palikt iepriekšējā darba vietā. Tā tolaik bija SIA “LETA”. Atceros, ka Arnis (vismaz tolaik bija admins) smīkņāja par to, ka kārtējais zaļais gurķis sadomājis iet laimi meklēt. Savukārt Mārtiņš (LETAs boss) izrādija interesi par to ko un kā plānoju darīt. Varbūt ļoti centās apvaldīt vēlmi pasmīkņāt par mani, bet ja tā, tad tas izdevās perfekti. Izskatījās, ka viņš mani saprot. Gundars (tolaik mans tiešais boss), kas arī ar zināmu skepsi uztvēra manu paziņojumu par prom iešanu un sava uzņēmuma dibināšanu, pajautāja “Vai ir jēga mēģināt pārliecināt palikt?”. Uz ko varēju atbildēt, ka nē. Jo lai kādu piedāvātu man algu tajā brīdī tā būtu tikai kā pagaidu plāksteris. Ja doma ir dzimusi, to vairs nevar nogalināt. Tātad - bijušajā darba vietā skepse. No vairākiem tuvākiem un tālākiem cilvēkiem arī bija skepse, neticība tam, ka izdosies, kā arī bailes par to, ka zaudēšu vairāk kā iegūšu. Atceros, ka vecāki mani gan attiecīgajā solī morāli atbalstīja, kaut gan iespējams arī šaubījās ka kaut kas izdosies. Un ziniet - neskatoties uz to, ka skeptiķu bija 10 reizes vairāk, pietiek ar pāris cilvēkiem, lai skeptiķus varētu neņemt vērā. Ja arī tu nolemsi taisīt savu mikrouzņēmumu, tad rēķinies, ka skeptiķu būs daudz, daudz vairāk. Bet novēlu, lai ir vismaz daži cilvēki kas tevi atbalstīs. Jo sava uzņēmuma izveide un ar to saistītās lietas ir tāds notikums par kuru gribās dalīties un ir tikai labi, ka kāds uzklausa un varbūt kaut ko iesaka.

[Lasīt visu ierakstu...]